Vai pastāv saikne starp sāpēm cilvēka ķermenī un dvēseles stāvokli?
Visstiešākā!
Slimība ir kā Dvēseles valoda, tā mums grib ko ziņot, tā ir zīme, kas liek apstāties un domāt, vai ceļš ir pareizs. Protams, ka neviens no mums nevēlas slimot, nevēlas izjust sāpes! Slimība parādās tur, kur tai ir vieta, un tai vienmēr ir cēloņi. Tikai, vai tie mums vienmēr ir zināmi?
Mēs paši provocējam savu slimību Psihoterapeite, pašpalīdzības kustības dibinātāja Luīze Heija savā grāmatā “Izdziedē sevi pats” raksta: “Būdama pārliecināta, ka saslimšanu ar vēzi izraisa aizvainojuma sajūta, ko cilvēks sevī saglabā tik ilgi, ka tā saēd viņa ķermeni, es sapratu, ka man ir jāizdara milzīgs garīgs darbs. Es sapratu, ka es pati, to nevēloties, izraisīju šo saslimšanu, un šis atklājums mainīja manu dzīvi. Šī atklāsme man deva izpratni par savstarpējo saikni starp rakstura īpatnībām, ķermeņa daļām un fiziskās veselības problēmām.”
Sāpes ir mūsu Dvēseles valoda
Jaunais skatījums uz slimību cēloņiem, ko vēstīja mūsdienu pasaulē L. Heija, viņas audzēkne Lizu Burbo, kā arī viņu sekotāji palīdzēja saprast daudziem cilvēkiem, ka mūsu negatīvās domas, pārliecības un emocijas, kas tiek pārdzīvotas ļoti ilgā laika periodā, ir dažādu saslimšanu cēlonis. Biežas depresijas, panikas uzbrukumi, uzmācīgi stāvokļi, neirozes, bailes un fobijas, vainas apziņa un nepilnvērtības sajūta, aizkaitināmība, dusmas un agresija, stress un tā sekas, miega traucējumi, neatrisinātas personīgās problēmas, visas šīs emocijas nosēžas ķermenī un ziņo par sevi ar sāpju signālu. Citiem vārdiem sakot, sāpes kā mūsu Dvēseles valoda ir signāls. Un šo signālu ir svarīgi pamanīt, lai tas nenovestu pie nopietnām sekām. Bet, vai mēs vienmēr protam sadzirdēt, ko mums stāsta Dvēsele? Slimību saistība ar iepriekšējām dzīvēm būs saprotama dažos piemēros.
Mammu, man ir bail!
Mazulītei nepatīk ūdens jau kopš pašas dzimšanas - viņa kliedz, izmisīgi māj un spārdās. Jaunie vecāki apjukumā nesaprot notiekošo. Nav redzamu iemeslu šādai bērna reakcijai, tāpēc ir grūti saprast, kas notiek. Beidzot tiek atrasts optimāls risinājums: ne mamma, bet tēvs mazgā mazuli ar vieglu ūdens strūklu. Bet vienalga galvu mazgāt bērns neļauj. Atmiņas no pagātnes: lauku sēta, liels trauks ar ūdeni. Tajā priecīgi ar vienkāršām rotaļlietām rotaļājas divgadīgs bērns. Jaunās mātes rokas maigi ar mīlestību glāsta bērna ķermenīti, laistot no krūzes virsū siltu ūdeni… Durvis atveras. Istabā ieplūst deguma smārds, dzirdami šāvieni uz ielas. Svešinieks šauj uz sievieti. Viņa pārkrīt pāri bērnam. Māja jau deg. Mazulīte vēl ir dzīva. Bet ūdens ir tik daudz! Bērns ir dzimis, un Dvēsele stāsta par to, ko tā ir atnesusi līdzi no iepriekšējā iemiesojuma. Tāpēc ir tik svarīgi vecākiem saprast, ka mazais cilvēciņš nav balta papīra lapa, bet gan daudzskaldņu, daudzdimensionāls Visums, kas gatavojas atklāt savus noslēpumus. Tāpēc skatieties uzmanīgi.
Ārsts nepamanīja brūci
Ārsts rūpīgi apskata divpadsmitgadīgu meitenīti, kuru uz pieņemšanu atvedis tēvs. Pēdējā laikā meita bieži sūdzējās par spēcīgām sāpēm vēderā. Pēc apskates, kā tas pienākas, meitenītei izrakstīja nosūtījumu uz izmeklēšanu un analīzēm. Rezultāti bija normāli. Ārsts nevarēja noteikt diagnozi... Nakts. Auksts vējš dzenā mākoņus. Skandināvu bruņinieku vienība atrodas netālu no sava cietokšņa slēpnī. Vienību komandē septiņpadsmitgadīgs jauneklis. Drosmīgs karotājs, kurš precēs vietējā feodāļa meitu. Arī viņš ir no senas dižciltīgas dzimtas. Tiesa, viņa tēvs jau vairākus gadus nav bijis dzimtajā zemē un par kāzām neko nezina. Kopā ar savu karaspēku viņš ir tālu no šejienes. Un dēls jau ir paaudzies un kļuvis par īstu aizstāvi. Gaidīdams “ienaidniekus”, neliels bruņinieku pulciņš palika sēžam naksnīgajā mežā. Aprēķins ir vienkāršs: tumsā viņi uzbrūk nelūgtajiem viesiem pēkšņi un strauji. Drosmi un cīņas sparu jaunajam bruņiniekam neatņemt. Tēvs var lepoties. ... cīņa bija asiņaina. Gandrīz visa vienība gāja bojā. Pēdējā brīdī, kad zobens ieurbās viņa vēderā, zēns ar visu pēdējo dziestošo apziņu pēkšņi ieraudzīja, ka viņa priekšā ir tēvs... Pusaudzes meitenes ķermenī pamodās pārdzīvojumi, kas nāca no iepriekšējās dzīves - šūnu atmiņas aktivizēšanās, proti, Dvēseles atmiņas atdzīvojās. Ne katrs notikums atstāj šādus nospiedumus. Taču aprakstītajā gadījumā jauneklis izjuta visdziļāko satricinājumu, ieraugot nāves brīdī tēva seju. Dvēsele grib atbrīvoties no smagajām atmiņām un pabeigt karmisko mācību. Divu radniecīgo dvēseļu jaunā sastapšanās bija ieplānota telpā starp dzīvēm Dvēseļu pasaulē. Un tagad šajā dzīvē viņiem ir jāizdzīvo savas attiecības, atbrīvojoties no aizdomīgas neuzticības vienam pret otru. Šis karmiskais uzdevums atgādināja par sevi caur fiziskām sāpēm. Un tieši tēvam vajadzēja vest viņu pie ārsta. Nejaušības nav nejaušas.
Viņa vienkārši pameta savu ķermeni
Trūkst gaisa, visapkārt ir tvaiki un cilvēki. Pilsētas pirts. Pēkšņi sievietes kliedziens: “Meitenei ir slikti - gaisu, gaisu!” Meitenītei ģībšana sākās no 5 gadu vecuma un notika katru reizi, kad viņa sakarsa. Cilvēki baltos apģērbos. Sievietes, vīrieši, bērni, veci cilvēki. Viņiem priekšā stāv jauna sieviete. Gari brūni mati, balts krekls līdz papēžiem. Cilvēki nāk, viņu kļūst arvien vairāk. Viņi skatās uz viņu ar bezgalīgu uzticību un mīlestību. Viņa atkal runā par to, ka atlicis izdarīt pēdējo soli. Un šis solis ir pretī tiem, kurus katrs no nācējiem mīl vairāk nekā pašu dzīvi! Viņai ir bail. Viņa paņem uz rokām savu mazo meitiņu, bet acis meklē to, kurš iedvesis viņai šo ideju un solījis būt kopā ar viņu līdz galam. Viņš ir neredzams pūlī. Ne jau uzreiz, bet viņa to ierauga. Ielūkojas dziļi viņa Dvēselē un pēkšņi saprot, viss ir apmāns un vilšanās. Apstāties pašai un apturēt šos nelaimīgos naivos cilvēkus trūkst spēka. Septiņgadīgais dēliņš sagrābj mazo māsiņu aiz rociņas. Viņa nolaiž meitiņu zemē un turpina iet pa priekšu, kur jau viss ir gatavs, lai pabeigtu iesākto... Dvēsele atstāj ķermeni ātrāk nekā liesmas, dūmi un karstums padara savu darbu. Pēc tam, kad patiesais iemesls kļuva skaidrs –meitenei ģībšana mitējās!
Atbrīvojiet sāpes, kas ieslēgtas ķermenī
Zināšanas par Dvēseli mūsdienās ir nepieciešamas cilvēcei, lai apzinātos jaunu realitāti, lai atcerētos sevi un atbrīvotu sāpes, kas ir ieslēgtas ķermenī. Kas var atbrīvot jebkuras sāpes? Tā ir pieņemšana! Jo sāpes ir mūsu Dvēseles daļiņa. Dažreiz pietiek tikai ar vienu iegremdēšanos iepriekšējā dzīvē, lai sāpju cēlonis izzustu “pats no sevis”. Ignorēt šo faktu vairs nav iespējams, jo tādu piemēru mūsu Reinkarnacionikas institūtā ir milzum daudz. Pirmā kursa studenti pieredzējušu treneru un konsultantu vadībā apgūst pašpalīdzības iemaņas un paņēmienus, bet pēc otrā kursa pabeigšanas palīdz arī citiem cilvēkiem atrast un novērst sāpīgu garīgo un fizisko stāvokļu cēloņus. Saņemt palīdzību varat arī pie mūsu pasniedzējiem - konsultantiem.
Maikls Ņūtons: “Pagājušo dzīvju atmiņas mūsu ķermenī”
Pārliecinošus pierādījumus par pagātnes iemiesojumu ietekmi uz mūsu dzīvi un veselību var atrast arī Maikla Ņūtona – pazīstama amerikāņu psihologa, filozofijas doktora, hipnoterapeita, autoritātes - eksperta Dvēseles reinkarnācijas jomā, pētījumos: Jūs droši vien domājat, ka laikam, ko pavadām Dvēseļu pasaulē starp dzīvēm, jāiznīcina visas mūsu iepriekšējās dzīves pārdzīvojumu paliekas. Vairumā gadījumu tā notiek, bet, kā jau teicu, daži cilvēki patiesi pārnes iepriekšējā ķermeņa fiziskos un emocionālos nospiedumus no vienas dzīves uz citu. Tas ir īpaši pareizi, ja šis nospiedums ir saistīts ar karmisko uzdevumu izpildi šajā dzīvē. No M. Ņūtona grāmatas “Dvēseļu liktenis”: Pēc seansiem ar Deilu un Morīnu viņa paskaidroja, ka katru reizi, kad viņa brauc lejup pa pirmo šoseju uz dienvidiem no Sanfrancisko, vienā noteiktā ceļa posmā gar piekrasti viņa jūt neizskaidrojamu nervozitāti un bailes. Tagad viņa zina, kāpēc. Es cerēju, ka viņas nāves brīdī 1923. gadā, kad mašīna, kurā viņi brauca kopā ar Deilu, noskrēja no ceļa, pārprogrammēšana dos rezultātu, atbrīvos viņu no murgainiem sapņiem par pēkšņo nāvi. Pēc mēneša Morīna man uzrakstīja un apstiprināja, ka šie murgi tiešām ir beigušies.
Dvēsele ar tevi runā
Kāds no Austrumu gudrajiem ir teicis, ka visu slimību sakne ir nezināšanas par sevi un savu patieso dabu. Mēs no bērnības mācāmies dažādas zinības un valodas. Bet nav svarīgākas valodas kā mūsu personīgā ķermeņa valoda, jo tā ir mūsu dvēseles valoda, aicinājums atjaunot savu veselumu. Jo, ja sāp dvēsele, tad arī ķermenī šīs sāpes agri vai vēlu atbalsojas, un otrādi. Cilvēks ir vairāk nekā tikai ķermenis.Tomēr tieši ķermenis rāda, kas notiek mūsu emocionālajā un garīgajā līmenī. Un nav vienkāršāka veida, kā sazināties ar savu Dvēseli, kā caur savu ķermeni. Tāpēc sāpes noved cilvēku pie sevis izzināšanas, harmonijā savienojot dvēseli un ķermeni. Varbūt tā ir atbilde uz jautājumu: vai mēs varam neslimot? Mēs varēsim, ja Dvēsele un Ķermenis būs nedalāmi, kamēr mēs eksistēsim kā cilvēki. Dvēseliskā un ķermeniskā matērija arī ir Dievišķais cilvēks (Одушевленная и одухотворенная материя есть Человек Божественный).
Raksts tulkots priekš Reinkarnacioniks Institūta Latvijas Filiāles.
Raksta oriģināls šeit -> https://journal.reincarnationics.com/bolezn-kak-yazyk-dushi/
